Zeķes...kādas nu kuram tīk un vajag :D

   Zeķes ir viena forša lieta! Tās var būt tik dažādas un feinas, tām pielietojums ir tik dažāds. Cik daudz ir redzētas zeķes, kas pārtapušas rotaļzvēros, bumbās, dažādos maisiņos?  Šoreiz ne par to, šoreiz par Zeķi, kura silda kāju.
   Adīšana nav ne mana stiprā puse, ne mana lielā patika. Kādreiz ir vienkārši jāada, jo ģimenes puišiem salst kājas.  Izvēlējos dziju, kas ir gana rupja, lai adīšana veikli ietu uz priekšu un gana raiba, lai pašai nav jāveido nekādi smalkie raksti un musturi.  Turcijā ražota dzija " Motif " , kas sastāv no 20% vilnas un 80% akrila,  100 gramos "ietecēja" 200 metri...
   Iepirku 3 ficītes dzijas un izadīju 3 pārus zeķu saviem "puišiem" - tētim 45. izmēra prāvas darba zeķes, Gaspaģinam 42. izmēra zābakzeķes un mazajam Brāļkundziņam arī tika zeķu pāris, kas nu jau izstiepies uz 20. izmēru.
   Tā lūk! Puiši apadīti, bet man liels prieks, ka zeķes raibas kā Lieldienu oliņas...Sava tēta zeķes gan nepaspēju pielikt kopbildei, jo tās ātri aiztraucās prētī sildāmajām pēdām  :D

   Ziemassvētku zeķes arī vēl nav sasēdušas kastē glabāšanai!  Šogad bariņam piepulcējušās divas jaunas zeķes. Brāļkundziņam tapa sava zeķe, kur rūķīitim ielikt kādu kripatiņu arī mazākajam svētku gaidītājam, bet Gaspažiņai bija jāšuj jauna zeķe, jo Sniegbaltītes zābaciņš svētku gaidīšanas laikā pārceļo uz skolu.
   Lai mājās rūķiem darba pietiek un našķu krājumi nekad nesarūk!

Tepat līdzās...

   Tepat, tepat vien esmu...Domās jau šķiet 127 reizes esmu veikusi ierakstu šeit, savirknējusi vārdus teikumos, lai pastāstītu,  kā mums iet. Izvēlējusies feinākās bildes, ko atrādīt, bet nav manai domai savienojuma ar datora klaviatūru, nav...:D
   Svētku virpuļošana mūsmājās sākas jau decembra pirmajos datumos, kad Brāļkundziņš svin savu dzimšanas dienu, tad sāk birt visādas bērnu ballītes, kas mazām Gaspažiņām skolniecēm-dancotājām-gleznotājām nav maz, tad Gaspaģins svin savu dzimšanas dieniņu un tā arī Ziemassvēti un Jaunais gads ir klāt!
   Šogad teikšu lielu, lielu paldies cilvēkiem, kas ir man bijuši blakus- tuvāk vai tālāk fiziski - bet blakus. Teikšu paldies arī Svētkiem- tiem, kas ienāca manā ģimenē, manā sirdī un lika man ļooooti daudz saprast, izvērtēt un salikt savas atkal atjaunotās vērtības pa plauktiņiem.
   Ticu, ka katra diena ir labāka par iepriekšējo, ja mēs paši to tā gribam... Tā es turpmāk dzīvošu šo dienu, rītdienu un visas citas nākamās dienas, ko tie īpašie, netveramie spēki mums ir lēmuši.  Lai arī Tev ir laimīga, piepildīta un vērtīga gan šodiena, gan arī visas citas daudzās, jo daudzās dienas, kas tai sekos!

   P.s.  Mans slepenais draudziņ, nekreņķē! Es pavisam drīz tavu dāvaniņu no nesu uz pastu. 

   P.s. 2. Par darbiem citā reizē...tur daaaadz, ko rādīt un runāt :D

   

Tamborētas rotas.

Un maisam gals ir vaļā! Es tik tamborēju, tamborēju un tamborēju...

Mans mīļākais rokdarbu veids ir tamborēšana,  bet patīk gatavot arī rotas. Līdz šim nebija izdevies to savienot, bet tagad daru šo visu aizgūtnēm! 

Mana Gaspažiņa tikusi pie tamborētas rokassprādzes, kas esot arī gana stilīga...

Wow, kas par  komplimentu mammai :D

Pienbaltās tamborbumbas virknējas viena aiz otras kopā ar caurspīdīgām bumbiņām,

 kas mirdz kā ledutiņi...

Rotājas tās ar atlasa lenti un ir gatavas doties pie savas saimnieces...

Mazais Lāčuzēns meklē sev dvēseles radinieces pie brūnajām tamborbumbām,

kur toņu pāreja ir tik maiga, ka tā vien liekas,

 ka smaržo pēc kafijas ar pienu, kanēļa un kakao...

Bet te gan man gribējās tā greznāk parotāties!

 Laikam sniegs, ledus un tuvie svētki dara savu...

Kā man tā gadījās, kā ne, bet tapa divas rokassprādzes un auskariņi tām blakus!  Rokassprādzēm regulējams garums ar sasienamu virvīti, oderīte melnajai no mežģīnes, baltajai -no flīsa...

Tik šīm rotām skumji vēl mazliet- nav sava valkātāja...

Tā, lūka man iet!

 Bet tas noteikti vēl nav viss, jo man patīk tamborēt rotas...

Kāda brošiņa taču arī te iederētos, vai ne? 

Tamborēta sapņu soma.

   Man patīk somas. Dažādas. Vairākumā gadījumu-lielas. :)
Gribu sev tamborētu somu. To ideālo (iedomāti ideālo) somu meklēju ilgi. I-neta plašumos to ideju ir tiiiiiiik daudz, bet neviena līdz šim, man nav iekritusi sirdī tik ļoti kā šī...

Attēls no lielā tīmekļa...

Attēls no lielā tīmekļa...

Attēls no lielā tīmekļa...

Attēls no lielā tīmekļa...

   Variācijas redzētas daudz un dažādas, bet pārsvarā konservatīvās, klasiskās krāsās (kas nebūt nav slikti...). Manā sirdī iekrita  tā šokolādes brūnā, bet eksperimentētāja daba urķējas, īd un skrubina, ka vajag savādāk, vajag košāk, vajag dzīvespriecīgāk un jautrāk. Ja melnais kaķis ceļu nepārskries, tad man taps fuksiju rozā soma :D  Meklēju dziju! 

    Bet, trennējot roku "somošanā", tapa neliela somiņa meitas deju čībām un svārkiem...

Attā, līdz citai reizei! 

Labi sākās, bet ...beidzās nekā.

     Man mājās ir mazs, jauks, gandrīz gadu vecs zēns. Arī daudzām citām mammām ir tādi mazi, jauki, gadrīz gadu veci bērniņi- zēni un meitenes- kas visi ir atnākuši pie mums ap decembra  laiku. Cits tad, kad novembris vēl šļakstās ar lietus lāsēm, cits tad, kad decembris kaisa savus sniega putraimiņus un dedziņa svētku eglītē sveces, bet cits tad, kad iestājušies jau janvāra bargie sali...
    Mēs, vairākas mammas dalijāmies savās izjūtās, raizēs, bailēs, priekos, laimes mirkļos visas kopā...
Bet, kādā brīdī iezagās mūsu starpā ...pat nemāku teikt, kas. Bet tas, kas iezagās, izjauca skaistu un mīļu ieceri- kopīgi radīt saviem mazuļiem sedziņas. Jā, jā, tās pašas gabaliņsegas. Katram savā krāsā, bet radītas kopā.
    Mani radītie gabaliņi ir atraduši savu ceļu pie lietotājiem.  Ceru, ka noderēs un sildīs mazos ziķerus.

Tamborētas krelles.

    Tamborētas krelles man ļoti patīk, bet nekad pat neuzdrošinājos to mēģināt darīt. Vienmēr licies, ka tas ir tik smalki- aptamborēt koka pērli. Vienmēr man ir licies, ka tās bumbiņas, kuras vēlos aptamborēt, ir pārāk mazas, bet lielās, savukārt, pārāk smagas vaklātājam.
    Nesen kāda man zināma meitiņu mamma vērsās pie manis ar jautājumu, vai zinu kādu cilvēku, kas tamborē krelles. Pieteicos pati, izaicinot sevi.
    Piedāvāju ne-bumbiņrotu. Tapa kaut kas savādāks un ļoti meitenīgs.

    Klusībā čubināju arī bumbiņkrelles, bet neliku iekšā koka pērlītes- pildīju ar sintaponu.  Nav tik viegli savērt uz platākas lentas, bet krellītes ir vieglas un valkātājam ērtas.
    Tamborbumbiņas ātri vien rindojās kreļļu virtenē. Mazā meitene tika pie savām avenīškrellēm, kā tās nosauca, kāda cita maza  meitiņa, un rokassprādzītes.

Un tad jau arī lielajām "meitenēm" sagribējās savas bumbiņkrelles...

Tā, lūk...bailes no bumbiņām pārvarētas un āķis lūpā. Top sudrabainas bumbiņkrelles arī sev! 

Atpakaļ...laikam...varbūt....

      Jā, jā...tieši tā...Laikam esmu atpakaļ- jau kuro reizi. Var būt, bet pārliecināta neesmu...
 Dzīve raiba, kā dzeņa vēders, kā kāds jauns tambordeķis.  Daru un radu joprojām, bet saprotu, ka netika man kādu laiku rakstīt.  Sasmējos par sevi kārtīgi, dikti liela personība laikam- netīk man blogot, jo tagad to dara visi...man tīk darīt to, ko nedara visi. :)
     Kāds skricelītis no manis ik pa laikam parādīsies, bet...lasu un priecājos par burvīgajām Latvijas roku darinājumu "seniorēm", kas tur savu blogkarogu izslietu labi staltu un liek arī citiem turēt līdzi !