Neticēsi, ;D bet arī es kādreiz biju maza meitene, kas soļoja savus pirmos soļus rokdarbu darināšanā.
Krāmējot un šķirojot dārgumu kastes bukūzītī pirms remonta, atradu savu pirmo šūto rotaļlietu- Miedziņu...
Nomurkāts, nomīļots un neizmazgājamiem traipiem uz punča un vaidziņiem, tas bija nolicies uz auss. Actiņu nav nemaz, jo miega daudz ;) Tajos senajos, senajos laikos ( pirms gadiem divdesmit ar asti) audumi bija tādi, kādi bija un dzijas arī bija tādas, kādas bija iespējams dabūt. Bet kvalitāte, gods godam, ir izturējusi trīs radu bērnus, kurus Miedziņš sargāja sapņu laikā.
Tagad Miedziņš palīdz aizmigt manam mazajam puisēnam.
Bet Gaspažiņa arī ir izaugusi līdz rotaļlietu sūšanas vecumam. Un šuj. Ar manu palīdzību un atbalstu, bet pati, pati, pati...Pirmais tapa lepnais Gailis, kas aizceļoja uz izstādi skolā. Palīdzēju vien kājas nošut ar šujmašīnu, bet viss pārējais ir rūpīgs roku darbs.
Tā, nu abi draugi sadzīvo kopā tīri jauki- viens vecs un ar bērnu midzināšanas pieredzi, otrs jauns un gatavs kāpt katrā kravas auto piekabē, lai piedalītos mazo bērnu mājas darbos.
P.s. Miedziņš senajos laikos šūts no manas mammas svārkiem, bet Gailis
dzimis no neliela auduma atgriezuma un savu laiku nokalpojuša džempera.