No diegu galiņiem...

    Sveicieni šajā ziemas baltumā! Sniegs aiz loga un termometrs ārā rāda, ka iestājusies īsta ziema, bet mani velk uz siltumu...Iemet tik kamīnā jaunu malkas pagali un šūpuļkrēslā iekšā! Tādās dienās kā šī tikai ar dzijām vien jākrāmējas! Man no senajiem deķa laikiem daudz, daudz krāsainu diegu galiņu, kuri vienkārši krājās grozā. Ilgi nevarēju saprast, ko ar tiem iesākt...Bet, tad-lai slavēta Elita Patmalniece un žurnāls "Ievas Māja"- mans krāsainums sāk meklēt sev dzīvē vietu! Pa mazam mirklītim, mazam brītiņam, kas tieši tagad maniem rokdarbiem ir atvēlēti, top mans krāsu prieks. Katru reizi kā tāda maza mandala, kā tāds tā brīža emociju atspoguļojums...tamborē un domā, katrs motīvs savādāks un tieši tāda paša nebūs neviena...

   Nesaku, ka mans gabaliņu darbs būs tieši tāds sarafāniņš, kā māksliniecei. Varbūt tur nemaz nebūs sarafāniņš? Ja arī būs, tad nezinu, vai vilkšu mugurā... Kas to, lai nojauš? Šobrīd man tas nav svarīgi, šobrīd man svarīgs ir krāsu prieks un mirklis sev un savām domām...

Par kokiem...bet varbūt par dzīvi...

Sveicieni Tev šajā skaistajā, sniegotajā laikā! Ja pirms nedēļas sūrojos, ka sniegs man vairs nav vajadzīgs,ka gaidu pavasari, tad tagad es par to tikai priecājos- priecājos par Gaspažiņas kalna priekiem, par lāpstas vicināšanu iebraucamajā ceļā un, galu galā, arī par garum garajām pastaigām kopā par Brāļkundziņu. Viņš var rāmi čučēt savos ratos, bet es skatīt apkārt notiekošo...

Mūsu ikdienas pastaigas ved cauri vecam muižas parkam, kur koki saauguši krustu šķērsu, veidojot sev vien zināmas kopas, rakstus un dzīves attēlojumus...

Cik daudz tie ir redzējuši savā mūžā, ko piedzīvojuši, augot vienā vietā šos garos gadus?

Tie jokaini savītie stumbri, zari...veido dīvainus rakstus tev blakus,debesīs. Sūnas, ķērpji un piepes sedz stumbrus un arī stāsta savu stāstu...

Vai nav reizēm tā, ka arī mēs stāvam, ejam viens otram bakus, bet tā arī īsti klāt netiekam?

Vai nav tā, ka apaugam ar saviem ieradumiem un kaprīzēm, bet iespēju mainītie neredzam? Vai varbūt negribam ieraudzīt?

Jā, šie vecie ozoli man liek aizdomāties par tiem senajiem opīšiem, kas daudzus gadus nodzīvojuši kopā it kā laimīgā un saskanīgā laulībā, tikai...Viens ir tā skaisti novecojis, bet otrs ,tepat līdzās, ir sāpju un slimību sagrauzts...Un kamdēļ tā?

Foto: Rundāles novads, Svitene, 2012. gada 22. janvāris.

P.s. Šoreiz gribēju Tev parādīt to vienkāršo skaistumu, kas man blakus...neko vairāk. Par darbiem citā reizē!

Vilcenītes tērps Gaspažiņai.

   Kamēr Ziemassvētki nav vēl pavisam aiz tāltāliem kalniem pazuduši, tikmēr gribēju  pastāstīt, kā mūsu Gaspažiņa tika pie vilcenītes tērpa.
   Novembra beigās mana jaunkundze atnāk no skolas un paziņo, ka būšot vilks. Es tā kā biju mazliet pārsteigta par tādu lomas iedalījumu manai sievišķīgajai būtnei, bet, nu neko- jauns izaicinājums mammai! Jāķeras vien klāt pie darba. Galu galā, vilciņi taču mēdz būt ne tikai tādi pelēkie krūmu pelēči, bet arī tādi eleganti iznesīgie viltnieki/vilku madāmas.
  Decembris tuvojās ar lielu steigu un lieliem notikumiem. Lai Gaspažiņa nepaliktu bez tērpa teātra izrādei, mamma 1. decembrī ķērās pie darbiem. Lietā tika likts kāds savu laiku nokalpojis sarafāns, kas bija manāmi safilcējies (lasi- kā radīts vilka siltajam vilnainumam...). Šņakts uz pusēm- tā lai rodas svārki un veste, šur tur vēl tiek veikti šādi tādi iegriezumu/ sagriezumi, bet tas viss apdarināts ar izšūtu kokvilnas mežģīni. Elegantuma papildināšanai brošiņa un stāvapakaklīga mežģīne arī ap kakliņu...Vēl stīpiņa ar austiņām un elegantu vilkasti, kas savērta no atgriezumu gabaliņiem...

  Tērps māsai pabeigts un mazais brālis saka, ka šodien būs tā diena, kad viņš izvēlas nākt pasaulē...Atlika vien mammai novākt šujmašīnu un doties ceļā, lai satiktu mazo brālīti...Teātra izrādi jau skatījāmies visi kopā :)

 Gaspažiņa ar savu draudzenīti- vilku jaunkundzītes...

P.s. Piedošanu par foto kvalitāti- ko, nu mans vecais kodakiņš spēj, to nu rāda. Šūšanas un piegriešanas process arī zināmu apsvērumu dēļ šoreiz nav dokumentēts...:D

P.s. 2. Atvainojos visu iepriekšējo ierakstu lasītājiem un komentētājiem- nevaru jums atbildēt, jo, diemžēl, jau atkal Bloggerīts neļauj man pievienot komentārus- šoreiz jau pašai savā blogā :D

Savienoties noosfērā jeb kā Biene mani sajuta.

   Šoreiz bez liekiem vārdiem un darbiem- vairāk tāds twītošanas ieraksts par to kā es esmu "atkosta". Manai ziemas cepurei un cimdiem tagad ir pilntiesīga "draudzene"- šalle! Novērtē...līdzība ir apskaužama!
Bienes adītā šalle ir superīga !

Paldies!

   Mans pirmais Jaunā gada ieraksts jāsāk ar atvainošanos...Ar atvainošanos manam jaukajam, sirsnīgajam, ļoti iejūtīgajam un taktiskajam Ziemassvētku rūķītim, kurš pacietīgai gaidīja manu atzīšanos, bet tā arī to nesagaidīja
  Paldies Tev, mīļa Biene ! Man grūti savas sajūtas aparakstīt vārdos...Esmu sajūsmā par dāvanu...

 Kartiņa ar maigo sniegpārsliņu ir tik eleganta, sniegavīrs sevī atnesa pārsteigumu, bet visvairāk es esmu neglābjami savaldzināta ar šalli. Savaldzināta ar tās saderību ar maniem cimdiem un cepuri...Kā tā ir iespējams "notrāpīt", neredzot to, ka ikdienā valkāju? Šalle godam pilda savas funkcijas, dodoties garās jo garās pastaigās ar Brāļkundziņu-viņam īsts miedziņš nāk tikai ārā, svaigā gaisā ( tamdēļ jau arī biju te "iekritusi" lielajā klusēšanā). Piedod, sniegavīrs jau izjaukts pa detaļām un Gaspažiņa ir iemēģinājusi adāmadatas- esot dikti labas!

  Un... Es raudāju aiz laimes lasot brīnišķīgos vārdus vēstulē. Man nav skaidrs kā viens it kā svešs cilvēks spēj mani tā uzrunāt un aizkustināt, bet tas vien jau arī ir pierādījums tam, ka nav šeit svešo! Ir savējie, kas par tādiem kļūst, dalotie ar tevi pieredzē, priekā, rūpēs, piedzīvotajā, savās jaunajās atklāsmēs. Tu esi atklāts un īsts, un pretī saņem tieši to pašu...Lai mums viss Jaunais gads ir tāds!

  Sveicieni Jaunajā gadā arī no mūs Brāļkundziņa! Jāsarunā būs, lai mammai atvēl vairāk laiciņa arī paskrubināties pa Annaslādi...