Tamborētas rotas.

Un maisam gals ir vaļā! Es tik tamborēju, tamborēju un tamborēju...

Mans mīļākais rokdarbu veids ir tamborēšana,  bet patīk gatavot arī rotas. Līdz šim nebija izdevies to savienot, bet tagad daru šo visu aizgūtnēm! 

Mana Gaspažiņa tikusi pie tamborētas rokassprādzes, kas esot arī gana stilīga...

Wow, kas par  komplimentu mammai :D

Pienbaltās tamborbumbas virknējas viena aiz otras kopā ar caurspīdīgām bumbiņām,

 kas mirdz kā ledutiņi...

Rotājas tās ar atlasa lenti un ir gatavas doties pie savas saimnieces...

Mazais Lāčuzēns meklē sev dvēseles radinieces pie brūnajām tamborbumbām,

kur toņu pāreja ir tik maiga, ka tā vien liekas,

 ka smaržo pēc kafijas ar pienu, kanēļa un kakao...

Bet te gan man gribējās tā greznāk parotāties!

 Laikam sniegs, ledus un tuvie svētki dara savu...

Kā man tā gadījās, kā ne, bet tapa divas rokassprādzes un auskariņi tām blakus!  Rokassprādzēm regulējams garums ar sasienamu virvīti, oderīte melnajai no mežģīnes, baltajai -no flīsa...

Tik šīm rotām skumji vēl mazliet- nav sava valkātāja...

Tā, lūka man iet!

 Bet tas noteikti vēl nav viss, jo man patīk tamborēt rotas...

Kāda brošiņa taču arī te iederētos, vai ne? 

Tamborēta sapņu soma.

   Man patīk somas. Dažādas. Vairākumā gadījumu-lielas. :)
Gribu sev tamborētu somu. To ideālo (iedomāti ideālo) somu meklēju ilgi. I-neta plašumos to ideju ir tiiiiiiik daudz, bet neviena līdz šim, man nav iekritusi sirdī tik ļoti kā šī...

Attēls no lielā tīmekļa...

Attēls no lielā tīmekļa...

Attēls no lielā tīmekļa...

Attēls no lielā tīmekļa...

   Variācijas redzētas daudz un dažādas, bet pārsvarā konservatīvās, klasiskās krāsās (kas nebūt nav slikti...). Manā sirdī iekrita  tā šokolādes brūnā, bet eksperimentētāja daba urķējas, īd un skrubina, ka vajag savādāk, vajag košāk, vajag dzīvespriecīgāk un jautrāk. Ja melnais kaķis ceļu nepārskries, tad man taps fuksiju rozā soma :D  Meklēju dziju! 

    Bet, trennējot roku "somošanā", tapa neliela somiņa meitas deju čībām un svārkiem...

Attā, līdz citai reizei! 

Labi sākās, bet ...beidzās nekā.

     Man mājās ir mazs, jauks, gandrīz gadu vecs zēns. Arī daudzām citām mammām ir tādi mazi, jauki, gadrīz gadu veci bērniņi- zēni un meitenes- kas visi ir atnākuši pie mums ap decembra  laiku. Cits tad, kad novembris vēl šļakstās ar lietus lāsēm, cits tad, kad decembris kaisa savus sniega putraimiņus un dedziņa svētku eglītē sveces, bet cits tad, kad iestājušies jau janvāra bargie sali...
    Mēs, vairākas mammas dalijāmies savās izjūtās, raizēs, bailēs, priekos, laimes mirkļos visas kopā...
Bet, kādā brīdī iezagās mūsu starpā ...pat nemāku teikt, kas. Bet tas, kas iezagās, izjauca skaistu un mīļu ieceri- kopīgi radīt saviem mazuļiem sedziņas. Jā, jā, tās pašas gabaliņsegas. Katram savā krāsā, bet radītas kopā.
    Mani radītie gabaliņi ir atraduši savu ceļu pie lietotājiem.  Ceru, ka noderēs un sildīs mazos ziķerus.

Tamborētas krelles.

    Tamborētas krelles man ļoti patīk, bet nekad pat neuzdrošinājos to mēģināt darīt. Vienmēr licies, ka tas ir tik smalki- aptamborēt koka pērli. Vienmēr man ir licies, ka tās bumbiņas, kuras vēlos aptamborēt, ir pārāk mazas, bet lielās, savukārt, pārāk smagas vaklātājam.
    Nesen kāda man zināma meitiņu mamma vērsās pie manis ar jautājumu, vai zinu kādu cilvēku, kas tamborē krelles. Pieteicos pati, izaicinot sevi.
    Piedāvāju ne-bumbiņrotu. Tapa kaut kas savādāks un ļoti meitenīgs.

    Klusībā čubināju arī bumbiņkrelles, bet neliku iekšā koka pērlītes- pildīju ar sintaponu.  Nav tik viegli savērt uz platākas lentas, bet krellītes ir vieglas un valkātājam ērtas.
    Tamborbumbiņas ātri vien rindojās kreļļu virtenē. Mazā meitene tika pie savām avenīškrellēm, kā tās nosauca, kāda cita maza  meitiņa, un rokassprādzītes.

Un tad jau arī lielajām "meitenēm" sagribējās savas bumbiņkrelles...

Tā, lūk...bailes no bumbiņām pārvarētas un āķis lūpā. Top sudrabainas bumbiņkrelles arī sev! 

Atpakaļ...laikam...varbūt....

      Jā, jā...tieši tā...Laikam esmu atpakaļ- jau kuro reizi. Var būt, bet pārliecināta neesmu...
 Dzīve raiba, kā dzeņa vēders, kā kāds jauns tambordeķis.  Daru un radu joprojām, bet saprotu, ka netika man kādu laiku rakstīt.  Sasmējos par sevi kārtīgi, dikti liela personība laikam- netīk man blogot, jo tagad to dara visi...man tīk darīt to, ko nedara visi. :)
     Kāds skricelītis no manis ik pa laikam parādīsies, bet...lasu un priecājos par burvīgajām Latvijas roku darinājumu "seniorēm", kas tur savu blogkarogu izslietu labi staltu un liek arī citiem turēt līdzi !

15.07.2012.

Vienkārša kleita meitenei.

Ta-dā! Un taps divas, pavisam vienkāršas kleitas meitenei!

Jā, tie ir mani svārki, kuri k-kādu iemeslu dēļ vairs netiek ikdienā lietoti, bet tā kā mana vājība ir lins ( un tie ir no lina), bet izšūta lina priekšā es vienkārši klanos ( ļoti zemu klanos pelēko svārku priekšā) , tad izmest ārā es tos nespēju!

Top vienkāršākās kleitas pasaulē!

Lai labi valkājās, meitiņ! 

Kauns.

   Jā, jā, jā...man ir milzīgi liels kauns, ka jau  divas vasaras pēc kārtas neesmu bijusi uz lielo rožu ziedēšanas trakumu Rundāles pils dārzā.  Šodien saņēmāmes un aizlaidām lūkot tos labumus.
   Protams, ka pa priekšu vajadzēja iet lūkot jauno, kas sadarīts pilī pašā, bet...piedzīvojām lielu, jo lielu vilšanos. PILĪ AR BĒRNU RATIEM PĀRVIETOTIES NAV ĻAUTS.  Slingu bijām atstājuši mājās, nācās vien kundziņu ņemt rokās. Lai nu cik es kreptīgs lauku sievišķis, bet visai pils ekspozīcijai manis priekš  tiem 8 kilogramiem nepietika. Gājām prom, neredzējuši tieši jaunāko ekspozīcijas daļu.
   Bet te kāda bilža no tā, ko Gaspažiņa "noknipsējusi"

Kādas grāfienes tērps, kas darīnāts pēc  redzamā  parauga.
Roku darbs...meistarīti pazīstu :)

Arī šis tērps uzsūts no jauna, ņemot par paraugu gleznu.

Jaukās "dāmas" izrāda savus tērpus.

Astoņi kg atgriezušies ratos,
lai dotos čučēt pusdienas miegu rožu dārzā...

   Nu, labi...jaunāko ekspozīcijas daļu neredzējām. Būs iemesls atgriezties ar slingu, bet tagad gan dodamies lūkot tās karalienes...

   Viss zied, viss smaržo...cilvēki rāmi un nesteidzīgi klejo starp ziediem, runājas, smaida... Kādā stūrī iekārtojušās gleznotājas, mazliet nostāk fotomākslinieks dara savu darbiņu. Pat pašas dārznieces uzdzied, kādu lustīgu dziesmu ar rozes ziedu matos...Piekusušas, bet tik jautras un skaistas! Rozes ir pilnbriedā, vasara arī...Baudam to!


P.s. Pilī cilvēkiem ratiņkrēslos ir pieejams lifts, kas nogādā viņus uz ekspozīcijas sākumu. Ar ratiņkrēslu pārvietoties drīkst.