Palīdzi, lūdzu! Nobalso...

    Redzi, cik jokaini- parasti konkursos nepiedalos, bet šoreiz, vienkārši  tā pat, pievienoju sava pēdējā deķēna bildi, kādā rokdarbu konkursa galerijā. Un, ko es redzu? Izrādās, ka mans skaistulis sīvi cīnās par pirmo vietu  :)   -Tas notiek TE!!!   Mans deķītis visā savā krāšņumā gozējas bilžu galerijā  !
    Un manī pamodās liela, jo liela vēlme uzvarēt, jo balva ir rokdarbniekam ļoti noderīga- dzija. Man ļoti, ļoti gribas iegūt šo balvu, lai varētu to izlietot labam un pavisam nesavtīgam mērķim- radīt vajadzīgās lietiņas mazuļiem, kas tās gaida, kam vajadzīgs atbalsts no Sirds Siltuma darbnīcas

    Lūdzu, palīdzi man piepildīt šo vēlmi - nobalso par manu darbiņu! 

Pateicos par Tavu labo darbu!

 Tava Anna 

" Mammu, man rīt vajag..."

    Ak, šī tik daudzas reizes dzirdētā frāze, kuras turpinājums ir tiiik nojaušams. Mammu ausis tas parasti sasniedz vēlā vakara stundā, kad katrs sevi cienošs veikalnieks jau savu bodīti ir aizslēdzis ciet, bet rīt taču vajag noteikti... 
   Šoreiz vajag noteikti attiecās uz apsveikumu kartiņām- apaļiem 20 gb., jo klases biedri un audzinātāja taču jāsveic tuvējos svētkos.
   Protams, ka visi skaistie papīri bija beigušies, papīra līme arī, pirktu kartiņu ideja pat netika apspriesta. Minūtes 10 intensīvas mammdomas un meitai priekšā tiek nolikta krava ar lentīšu atgriezumiem, nelielām auduma kripatiņām, pogām, kopā sabirušām pērlītēm, karstā līme un vienkrāsains, ar izteiktu reljefu rotāts, tapešu rullis.

Ķeramies pie darba! 

      Lieki piebilst, ka rezultāts pārsteidza ne tikai manu Gaspažiņu, bet arī mani pašu. Ilgi abas priecājāmies, ka no tik vienkāršām lietām var pagatavot skaistus apsveikumus. Atliek vien tik daudz, kā ielīmēt iekšā apsveikuma vārdus, kas rakstīti uz piemērota papīra, jo, kā jau noproti, uz tapetes kreisās puses īsti labi nerakstās...

Piedzima...

   Jā, tā es šoreiz noteikti varu teikt, ka šis deķis dzima -ilgi, ar radošām grūtībām un sāpēm, ieklausoties sevī un apkārtējos... Tik pat zaļš un sprigans, kā decembra vidus zālājs manas  mājas pagalmā, bet arī tik pat nomierinošs un rāms, kā Ziemassvētku eglītes zaļums ...

 

   Skatos fotogrāfijas un pieķeru sevi, ka iekšā notrīss tas trauslais  un maigais pavediens, kas savieno mani ar maniem bērniem. Prieks, lepnums, mīlestība...tas pats, pats labākais, ko sajūtam sevī, skatoties uz saviem bērniem. Var jau būt, ka kaut kas manī nav pareizi un nav kārtībā, bet labi zinu, ka šis mans bērns tiek palaists pasaulē ar miljonu labas enerģijas un spēka. Ticu, ka tas visu sevī ielikto labo, nodos arī tālāk...

Tiksimies drīz! 

Man ir sakrājies ļooooti daudz stāstāmā un rādāmā!

                                                                                                                             A.