Piedzima...

   Jā, tā es šoreiz noteikti varu teikt, ka šis deķis dzima -ilgi, ar radošām grūtībām un sāpēm, ieklausoties sevī un apkārtējos... Tik pat zaļš un sprigans, kā decembra vidus zālājs manas  mājas pagalmā, bet arī tik pat nomierinošs un rāms, kā Ziemassvētku eglītes zaļums ...

 

   Skatos fotogrāfijas un pieķeru sevi, ka iekšā notrīss tas trauslais  un maigais pavediens, kas savieno mani ar maniem bērniem. Prieks, lepnums, mīlestība...tas pats, pats labākais, ko sajūtam sevī, skatoties uz saviem bērniem. Var jau būt, ka kaut kas manī nav pareizi un nav kārtībā, bet labi zinu, ka šis mans bērns tiek palaists pasaulē ar miljonu labas enerģijas un spēka. Ticu, ka tas visu sevī ielikto labo, nodos arī tālāk...

Tiksimies drīz! 

Man ir sakrājies ļooooti daudz stāstāmā un rādāmā!

                                                                                                                             A.