Par kokiem...bet varbūt par dzīvi...

Sveicieni Tev šajā skaistajā, sniegotajā laikā! Ja pirms nedēļas sūrojos, ka sniegs man vairs nav vajadzīgs,ka gaidu pavasari, tad tagad es par to tikai priecājos- priecājos par Gaspažiņas kalna priekiem, par lāpstas vicināšanu iebraucamajā ceļā un, galu galā, arī par garum garajām pastaigām kopā par Brāļkundziņu. Viņš var rāmi čučēt savos ratos, bet es skatīt apkārt notiekošo...

Mūsu ikdienas pastaigas ved cauri vecam muižas parkam, kur koki saauguši krustu šķērsu, veidojot sev vien zināmas kopas, rakstus un dzīves attēlojumus...

Cik daudz tie ir redzējuši savā mūžā, ko piedzīvojuši, augot vienā vietā šos garos gadus?

Tie jokaini savītie stumbri, zari...veido dīvainus rakstus tev blakus,debesīs. Sūnas, ķērpji un piepes sedz stumbrus un arī stāsta savu stāstu...

Vai nav reizēm tā, ka arī mēs stāvam, ejam viens otram bakus, bet tā arī īsti klāt netiekam?

Vai nav tā, ka apaugam ar saviem ieradumiem un kaprīzēm, bet iespēju mainītie neredzam? Vai varbūt negribam ieraudzīt?

Jā, šie vecie ozoli man liek aizdomāties par tiem senajiem opīšiem, kas daudzus gadus nodzīvojuši kopā it kā laimīgā un saskanīgā laulībā, tikai...Viens ir tā skaisti novecojis, bet otrs ,tepat līdzās, ir sāpju un slimību sagrauzts...Un kamdēļ tā?

Foto: Rundāles novads, Svitene, 2012. gada 22. janvāris.

P.s. Šoreiz gribēju Tev parādīt to vienkāršo skaistumu, kas man blakus...neko vairāk. Par darbiem citā reizē!