otrdiena, 2012. gada 27. novembris

Tamborēta sapņu soma.

   Man patīk somas. Dažādas. Vairākumā gadījumu-lielas. :)
Gribu sev tamborētu somu. To ideālo (iedomāti ideālo) somu meklēju ilgi. I-neta plašumos to ideju ir tiiiiiiik daudz, bet neviena līdz šim, man nav iekritusi sirdī tik ļoti kā šī...


Attēls no lielā tīmekļa...

Attēls no lielā tīmekļa...

Attēls no lielā tīmekļa...

Attēls no lielā tīmekļa...

   Variācijas redzētas daudz un dažādas, bet pārsvarā konservatīvās, klasiskās krāsās (kas nebūt nav slikti...). Manā sirdī iekrita  tā šokolādes brūnā, bet eksperimentētāja daba urķējas, īd un skrubina, ka vajag savādāk, vajag košāk, vajag dzīvespriecīgāk un jautrāk. Ja melnais kaķis ceļu nepārskries, tad man taps fuksiju rozā soma :D  Meklēju dziju! 
    Bet, trennējot roku "somošanā", tapa neliela somiņa meitas deju čībām un svārkiem...




Attā, līdz citai reizei! 

sestdiena, 2012. gada 24. novembris

Labi sākās, bet ...beidzās nekā.


     Man mājās ir mazs, jauks, gandrīz gadu vecs zēns. Arī daudzām citām mammām ir tādi mazi, jauki, gadrīz gadu veci bērniņi- zēni un meitenes- kas visi ir atnākuši pie mums ap decembra  laiku. Cits tad, kad novembris vēl šļakstās ar lietus lāsēm, cits tad, kad decembris kaisa savus sniega putraimiņus un dedziņa svētku eglītē sveces, bet cits tad, kad iestājušies jau janvāra bargie sali...
    Mēs, vairākas mammas dalijāmies savās izjūtās, raizēs, bailēs, priekos, laimes mirkļos visas kopā...
Bet, kādā brīdī iezagās mūsu starpā ...pat nemāku teikt, kas. Bet tas, kas iezagās, izjauca skaistu un mīļu ieceri- kopīgi radīt saviem mazuļiem sedziņas. Jā, jā, tās pašas gabaliņsegas. Katram savā krāsā, bet radītas kopā.
    Mani radītie gabaliņi ir atraduši savu ceļu pie lietotājiem.  Ceru, ka noderēs un sildīs mazos ziķerus.











otrdiena, 2012. gada 20. novembris

Tamborētas krelles.

    Tamborētas krelles man ļoti patīk, bet nekad pat neuzdrošinājos to mēģināt darīt. Vienmēr licies, ka tas ir tik smalki- aptamborēt koka pērli. Vienmēr man ir licies, ka tās bumbiņas, kuras vēlos aptamborēt, ir pārāk mazas, bet lielās, savukārt, pārāk smagas vaklātājam.
    Nesen kāda man zināma meitiņu mamma vērsās pie manis ar jautājumu, vai zinu kādu cilvēku, kas tamborē krelles. Pieteicos pati, izaicinot sevi.
    Piedāvāju ne-bumbiņrotu. Tapa kaut kas savādāks un ļoti meitenīgs.


    Klusībā čubināju arī bumbiņkrelles, bet neliku iekšā koka pērlītes- pildīju ar sintaponu.  Nav tik viegli savērt uz platākas lentas, bet krellītes ir vieglas un valkātājam ērtas.
    Tamborbumbiņas ātri vien rindojās kreļļu virtenē. Mazā meitene tika pie savām avenīškrellēm, kā tās nosauca, kāda cita maza  meitiņa, un rokassprādzītes.



Un tad jau arī lielajām "meitenēm" sagribējās savas bumbiņkrelles...



Tā, lūk...bailes no bumbiņām pārvarētas un āķis lūpā. Top sudrabainas bumbiņkrelles arī sev! 

pirmdiena, 2012. gada 19. novembris

Atpakaļ...laikam...varbūt....

      Jā, jā...tieši tā...Laikam esmu atpakaļ- jau kuro reizi. Var būt, bet pārliecināta neesmu...
 Dzīve raiba, kā dzeņa vēders, kā kāds jauns tambordeķis.  Daru un radu joprojām, bet saprotu, ka netika man kādu laiku rakstīt.  Sasmējos par sevi kārtīgi, dikti liela personība laikam- netīk man blogot, jo tagad to dara visi...man tīk darīt to, ko nedara visi. :)
     Kāds skricelītis no manis ik pa laikam parādīsies, bet...lasu un priecājos par burvīgajām Latvijas roku darinājumu "seniorēm", kas tur savu blogkarogu izslietu labi staltu un liek arī citiem turēt līdzi !