sestdiena, 2012. gada 23. jūnijs

Klau, ejam pastaigāt pa dārzu!

Labrīt!
    Tu gribēji redzēt, ko es te esmu sadarījusi? Labi, ejam skatīties...viss ir tā ļoti, ļoti vienkārši- kā jau lauku mājas dārzā, bet man te ir tik labi, ka gribu padalīties savā labpatikā arī ar Tevi!

Peonijas...nevaru nosaukt es viņas par pujenēm, nevaru- tik cēlas un skaistas, tik bagātīgi zied. Saka, ka savu pilnziedu rādā tikai 4-5 gadā no iestādīšanas jaunā vietā. Šīs ir stādītas pirms 2 gadiem...gaidam pilnziedu :)

    Nemaz nezinu kā šos baltos skaistulīšus sauc... Bet, vai tam ir nozīme?  Manuprāt nav, jo no nosaukuma zināšanas mans prieks nepalielinās, bet, no tā, ka laba kaimiņiene iedāvina mazu stādiņu, no kura rodas tāds skaistums, gan!

    Re, kā kundziņš man te pāgājušajā vasarā pastrādājis- sienas gatavas, jumtiņš gatavs, tikai grīdai materiālu pietrūka. Nekas, izdarīsim šogad. Bet puķu kastēm vieta labu labā!

   Te man tas vecais vītols pie iebraucamā ceļa auga...dikti žēl bija atvadīties-prasīju, lai vismaz celmu man atstāj. Tagad lieku tik savus grozus virsū un visu, kam vietas dobē nepietiek, stādu iekšā! Man ļoti patīk samtenes- izturīgas, krāšņi zied līdz pirmajām salnām, bet smarža...tā ir tik īpatnēja, ka tamdēļ vien man patīk! Lillijas atvedām no vīra vecmāmiņas dārza, lai neaiziet postā pēc vecmāmiņas aiziešanas mūžībā. Vēl viena hortenzija jāved pie mums. Lai aug un priecē!

   Jā, jā...manās mājās ar' tas joks par apkārt vazāšanos un papardēm ir nokārtots :D:D:D Nav mums riņķī jāstaigā - papardes no meža atceļojušas uz mūsmājām!


   Redz, te vēl viss ir procesā- sadomājām, ka ar pavisam mazo "peļķīti" mums par maz, kundziņš piepilda manas iegribas un rok otru. Lielāku.  Mēs tā "pa lēto" izlīdzamies. Klājam iekšā plēvi un malas mēģinam paslēpt zem akmeņiem un apstādījumiem. Viegli nav tās paslēpes spēlēt, bet citādāk nekā...:)

   Manas kartupeļu vagas...jā, daudz nav, bet pašu iztikšanai pietiek. Stādam to, kas garšo, kas forši savārās un, kam nav klāt nekādu minerāļu. Mūsu punčiem  tīk!

 Akmeņi, čužiņa sāk ziedēt, tad vēl meldriņi un flokši, kas atceļojuši uz Latviju no vecmammas mājām Lietuvā pirms apmēram 50 gadiem...man vienkārši patīk un ir labi...

   Baltā peonija arī mērojusi šo pašu ceļu, ko flokši...aug un priecē mūs katru gadu no jauna!

   Rozes- tas mans vājais punkts! Gribas daudz un skaisti, bet ne vienmēr tieku galā tieši ar apkopšanas darbiem. Pareiza sasegšana man vispār Morzas ābece!  Miglot ar ķimikālijām negribas, dabīgu un iedarbīgu līdzekli neesmu atradusi, bet, lai ieraudzītu vismaz kādu ziedu, jāmiglo ir...

   Skaistās "anglietes"...tas zieda kārtojums ar mazajām, savērptajām lapiņām mani valdzina, bet ziedu smarža-akkurāt kā rožu eļļas pudelītē iebāzts deguns!

   Mammas roze- pārstādīta trīs reizes, gandrīz  45 gadus veca. Katru gadu man īsts izaicinājums- izdzīvos vai neizdzīvos! Stipra!  Dzīvo un priecē mūs ar tādiem īpatnēji sārtiem ziediem...

   Šī arī "angliete", lai gan pumpurā nemaz nelīdzinās savām izcelsmes māsām.

   Lillijas...tās man tādas vienkāršas, bet šīs tik stingri turās savos leknajos kātos, ka neviens rietumvējš tās nelauž, bet skarbie ziemeļu vēji netiek tām klāt.

   Ui, šī peonija arī ar savu stāstu. Kaimiņiene atnesa no savas darba vietas pirms gadiem 20. Iestādīja mamma, bet, tā arī 5 gadu laikā nesagaidīja nevienu ziedu. Atdevām manai tantei- varbūt viņai klāsies labāk...Nekā- arī tur puķe nīkuļoja un neziedēja. Kā nu gadījās, kā ne- puķe atgriezās mājās. Apstaigājusi citus dārzus, saprata, ka te viņai patīk vislabāk. Zied, skaita jo skaita!


Sveiks, ķirbi! Audz liels un ražīgs. Tu mums dikti garšo. Garšo marinēts, garšo piena zupā, garšo krēmzupā, garšo cepts uz pannas un garšo sukādēs! Audz kārtīgi!

Nu, ja. Tad vēl brokoļi, dilles, zirņi....

...un salāti! Viss, kas gards liekams mūsu ģimenes galdā.

Tad vēl mans jaunais izaicinājums- parka rozes. Var jau būt, ka ar tām mēs sapratīsimies labāk :)

Kāda stipri dzīvelīga samtenīte jau pilnos ziedos...

...un viena pilna siltumnīca, kur saimnieko mans mammucis. Neviens nedrīkst iet iekšā un darīt kādu darbiņu. Tikai ar atļauju un nopietnu līdzās esošu kontroli tiek pieņemta palīdzība. Tā, lūk!

Nu, redzi! Labi, ka atnāci ciemos, savādāk nemaz nezinātu, kur es te dienām pazūdu. Nāc vēl kādu reizi, varbūt varēsim atkal pastaigāt...


ceturtdiena, 2012. gada 21. jūnijs

Mēs zemenēs dzīvojam!

 
   Jā, jā, tieši tā...visriņķī zemenes! Tik lasam un ēdam, lasam un ēdam! Drīz pienāks brīdis, kad neviens vairs tik kāri tās ogas negribēs, bet pagaidām iet uz urrrāāā! Ēdam svaigas, ar pienu, beržam ar cukuru, saldējam "saldējumiņus", bet visiecienītākais kārums ir zemeņu kefīriņš. 

  • 0.5 kg zemeņu
  • 1 kg kefīra
  • 125-150 gr cukura.
Zemenes ar cukuru sablenderē un pievieno kefīru. Kārtīgi izmaisa un aiziet...


Lai gardas Tavas zemeņu dienas!

svētdiena, 2012. gada 17. jūnijs

Vienkārši aizkari.

Labs rīts šajā vēju un saules pasaulē!
   Gribēju Tev parādīt, kas ir sanācis no maniem pavisam vienkāršajiem aizkariem! Jā, parasti aizkaru auduma gabali,kas apakšmalā atlocīti un nošuti, bet augšmalā nošuti ar tunelīti,kas paredzēts aizkaru stienīša ievēršanai.
   Kādu nedēļu karājās man tās "lupatiņas" pie istabas loga, bet, katru reiz paskatoties,  nelabumā noskurinājos.    
   Gaidīju, kad tad nāks tā lielā nauda, ar kuras palīdzību varēšu tikt pie smukiem aizkariem, kas būtu piemēroti manas meitiņas istabai. Un tad nāca VIŅA- lielā doma, ka nevajag jau daudz naudas, tikai dažus metrus atlasa lentas pieskaņotā krāsā.
   Aizkara apakšmalā piestiprina atlasa lenti (~ 2 cm platu) un nošuj gar abām malām, veidojot tuneli. Lenta nesniedzas līdz aizkara augšmalai, tā beidzas kādus 10-15 cm no augšmalas!  Dubultā salocītu šaurāku lentu iever tunelītī un nostiprina pie apakšmalas "līdz nāvei", bet augšmalā sien lentu, savelkot aizkaru tik lielās vai mazās krokās, kā vēlas.
   Uzrakstīju sarežģīti ( žēl, ka process nav safotografēts), bet izdarāms ir ļoti vienkārši un ātri. Lūko, kas man ir sanācis.
Vienkārši aizkari meitenei 

Ar lentītes palīdzību variējas aizkaru kroku daudzums un lielums.



piektdiena, 2012. gada 15. jūnijs

Mazliet paeksperimentēju...

   Čava, čava!

   Jau sen gaidīji no manis kādu ziņu, bet es tik klusēju un klusēju,vai ne?
   Cenšos būt priekšzīmīga mamma savai topošajai pusaudzei meitiņai un žiperīgajam dēlēnam; gribu izravēt dārzu un puķu dobes no visām,, jo visām nezālēm, gribu iztīrīt vistālākos mājas kaktiņus un stūrīšus un, galu galā, gribu būt arī supersieva!Vai man iznāk? Laikam jau nē...bet es ļoti cenšos.
    Roku darinājumiem man atliek aizvien mazāk un mazāk laika, bet k-kas nebūt arī šajā laikā ir tapis, bet galva pilnum pilna ar idejām. Sāku apsvert domu, ka jāraksta uz lapiņas un jāsprauž pie sienas, savādak tas nav nekāds prāta darbs- sadomāt, nolikt tādā attālāka domu plauktiņā un aizmirst :(
   Skaties, kam esmu saņēmusies...šūšanas darbiem! Lēnām apgūstu šujamlietu darīnāšanu, baidoties, ka pienāks tas brīdis, kad šujmašīnas patiesā īpašniece prasīs savu mantu atpakaļ...
   Tā, bet tagad vienkārši atrādu: 1) Mana puikiņa segas pārvalks tapis- no tēta kreklu atgriezumiem, 2) mūsu lielgultas pārklājs- izejmateriāls- savu laiku nokalpojuši aizkari, linu auduma atgriezumi un kokvilnas un linu lentītes, 3) čaukstīgas un grabošas mantiņas mazajam kundziņam, ko stiprināt pie autokrēsla.
   Ceru, ka tiksimies drīz! Tava Anna .
Pārvalciņš no kreklu gabaliņiem.

Mazam kuģotājam laiva mammas blūzes viļņos...

Lielgultas pārklājs...2.20m *2.20 m

Kokvilnas un linu cakas no krājumiem.

Pūcīte vai kaķis bez astes -nav skaidrs, bet mazajam patīk!

Mazā mājiņa, kurai blakus spīd saulīte....

 


P.s. Zini, kas mani pamudināja rakstīt? Viņa: http://www.mairasmaja.blogspot.com/  .Viņa tik ļoti gribēja savu blogu, ka to izveidoja. Man tad palika kauns pašai no sevis. Man ir divi, bet nerakstu nevienā! :D